Par sāpēm

Sāpes ir pazīstamas kā vispārējs unikāls fenomens, tās ir vienas no biežākajiem un bēdīgākajiem cilvēka fizisko ciešanu veidiem, apzināta sajūta. Galvenā it tām piemītošā brīdinošā signālfunkcija – par briesmām, bojājumu. Vienlaikus sāpēm ir vairākas citas komponentes:

izziņas (par sāpju lokalizāciju, raksturu, intensitāti);

emocionālā (brīdinājums, kas izraisa emocijas, trauksmi);

motoriskā (reflekrora izvairīšanās, saudzēšana – ar pozu, gaitu, muskuļu sasprindzinājuma reakciju);

autonomā (simpātiskās nervu sistēmas reakcija, īpaši izteikta akūto sāpju gadījumā – piesarkums, asinsspiediena paaugstināšanā, hiperglikēmija, pat respiratori traucējumi).

Ir zināmas daudzas sāpju definīcijas. Viena no izsmeļošākajām pēc būtības šķiet V. Hirsta (W.Hirst) 1994. gadā dotā, ka sāpes ir apzināta sajūtu uztvere un viena no cilvēka smadzeņu aktivitātes raksturīgajām pazīmēm, tās ir komplekss daudzu līmeņu aferentu refleksu loks, kas nosaka viņa izturēšanos.

EFIC deklarācija par hroniskām sāpēm kā svarīgu veselības aprūpes problēmu, kā slimību pēc būtības (kā atsevišķu slimību). Sāpes ir svarīgākā veselības aprūpes problēma Eiropā. Akūtas sāpes pamatoti tiek uzskatītas par traumas vai slimības simptomu, savukārt hroniskas un recidivējošas sāpes ir specifiska veselības aprūpes problēma un var tikt definēta kā atsevišķa slimība.

IASP un EFIC deklarācija “Dzīve bez sāpēm ir cilvēka tiesības”