LV
 Latvijas Sāpju izpētes biedrība / Ievads
Latvijas Sāpju izpētes biedrība
Latvijas Sāpju izpētes biedrība
Maskavas iela 40,
Rīga,Latvija


26870983
dzvavere@gmail.com

EFIC deklarācija par hroniskām sāpēm kā svarīgu veselības aprūpes problēmu, kā slimību pēc būtības (kā atsevišķu slimību).
 
Sāpes ir svarīgākā veselības aprūpes problēma Eiropā. Akūtas sāpes pamatoti tiek uzskatītas par traumas vai slimības simptomu, savukārt hroniskas un recidivējošas sāpes ir specifiska veselības aprūpes problēma un var tikt definēta kā atsevišķa slimība.
 
Komentāri
Akūtas sāpes pēc traumas vai operācijas ir kā signāls pie apziņas esošam indivīdam par sāpju kairinātāja klātbūtni un/vai progresējošu audu bojājumu. Šāds akūtu sāpju signāls ir noderīgs un adaptīvs, brīdinot dzīvu būtni par briesmām un par nepieciešamību meklēt palīdzību vai glābšanās iespēju. Akūtas sāpes ir tiešs sāpju uztveres sistēmu stimulācijas rezultāts, un tās pamatoti tiek klasificētas kā audu bojājuma vai slimības simptoms. Tomēr daudziem pacientiem sāpes eksistē vēl ilgi pēc tam, kad tās bijušas brīdinājuma signāls, un bieži turpinās pat pēc audu bojājuma sadzīšanas. Hroniskās sāpes šiem pacientiem nav tieši saistītas ar sākotnējo traumu vai slimību, bet gan rodas sakarā ar sekundārām izmaiņām pašās sāpes uztverošās (kontrolējošās) nervu sistēmas struktūrās.
 
Hroniskas sāpes, atšķirībā no akūtām sāpēm, bieži izraisa pārmaiņas arī slimnieka fiziskā un psihosociālā stāvoklī, kuras ir neatņemama hronisku sāpju problēmas daļa un padziļina sāpju pacienta problēmu slogu. Tās ir:
1) imobilizācija un tai sekojoša muskuļu atrofija, locītavu vājums u.c.
2) imūnās sistēmas nomākums, un palielināta uzņēmība pret infekcijas slimībām
3) miega traucējumi
4) slikta apetīte un uztura uzņemšana
5) medikamentu atkarība
6) liela atkarība no ģimenes un citiem piederīgajiem
7) pārmērīga un nepamatota veselības aprūpes pakalpojumu izmantošana
8) pazeminātas darba spējas vai nespēja strādāt, un invaliditāte
9) izolēšanās no ģimenes un sabiedrības, noslēgšanās sevī
10) trauksme, bailes
11) sarūgtinājums, frustrācija, depresija, pašnāvības mēģinājumi.
 
Hronisku sāpju prevalence (izplatība)
Visaptveroši epidemioloģiskie dati par Eiropas Savienību nav pieejami, tomēr hroniskas sāpes nepārprotami ir ļoti plaši izplatīts stāvoklis. Piemēram, jaunākie pētījumi uzrādīja, ka gandrīz 50% pieaugušo cieš no viena vai vairāku veidu sāpēm vai diskomforta konkrētā laika brīdī.
 
Lielākai daļai pētījumos iekļauto cilvēku sāpes bija hroniskas un stipras, skaitam ievērojami pieaugot vecāka gadagājuma cilvēku grupā. Visbiežāk sastopamās hroniskās sāpes - jostas daļas sāpes, artrīts un recidivējošas galvassāpes (ieskaitot migrēnu) - nereti tiek pat uzskatītas par normālu un nenovēršamu dzīves sastāvdaļu. Reti cilvēki nomirst no sāpēm, vairāk mirst ar sāpēm, un vēl vairāk dzīvo ar sāpēm.
 
Hronisku sāpju sociālās izmaksas
Kamēr akūtas sāpes pēc definīcijas ir neilgs un pašlimitējošs process, hroniskas sāpes pacienta dzīvē pakāpeniski sāk dominēt un tādējādi būtiski ietekmē arī viņa ģimeni un citus apkārtējos cilvēkus, kas par viņu rūpējas. Turklāt vienlaicīgi ar izteikto dzīves kvalitātes pasliktināšanos sāpju cietējam un tiem, kas ir ap viņu, hroniskas sāpes rada nopietnus finansiālos zaudējumus vairākos līmeņos:
1) maksa par veselības aprūpes pakalpojumiem un medikamentiem,
2) darba kavējums slimības (sāpju) dēļ un normāla darba ritma izjaukšana,
3) ienākumu samazināšanās,
4) samazināta produktivitāte darbā un mājās,
5) finansiālie zaudējumi ģimenei, citiem piederīgajiem un darba devējiem,
6) naudas kompensācija darbiniekam un darba nespējas lapas apmaksa no darba devēja un valsts.
Autoritatīvi ziņu avoti norāda, ka vispārējie hronisku sāpju finansiālie izdevumi sabiedrībā ir līdzvērtīgi izdevumiem onkoloģisko vai kardiovaskulāro slimību gadījumos.
 
Paredzamais lietderīgums plaši izplatītajai un valstiski apstiprinātai hronisku sāpju deklarācijai kā vienai no svarīgākajām veselības aprūpes problēmām, kā specifiskai sāpju slimībai pēc dabas: Hroniskas sāpes rada cilvēku ciešanas un finansiālos zaudējumus, kas ir labi redzams sāpju medicīnā. Tomēr tie nav pietiekami novērtēti sabiedrībā kopumā un arī lielākajā biomedicīnas nozarē, kas veido sabiedrības domu. Pievēršot lielāku uzmanību šai problēmai, nacionālās valdības dos labumu lielai daļai cilvēku savās valstīs, kas cieš no hroniskām sāpēm. Nepieciešams:
1) iesaistīt hronisku sāpju ārstēšanā vairāk veselības aprūpes profesionāļu un padziļināt viņu zināšanas un izpratni par terapijas iespējām, kā arī veikt vairāk pētījumu jaunu ārstēšanas metožu atklāšanai;
2) nacionālā līmenī motivēt pašus sāpju speciālistus arvien papildināt cilvēku un finansiālos resursus cīņā pret hroniskām sāpēm.
 
Bibliogrāfija
Detalizētāka informācija par augstāk minēto un EFIC iniciatīvu “Eiropa pret sāpēm” atrodama šādos izdevumos:
1. Wall P.D. and Melzack R. (eds.) Textbook on Pain, Fourth Edition, Churchill Livingstone, London, 1999
2. Loeser J. D. (ed.) Bonica’sManagement of Pain, Third Edition, Lea and Febigr, Philadelphia, 2000
3. Raj P. P. (ed.) Practical Management of Pain, Third Edition, Mosby, St.Louis, 2000
4. Crombie I.K. et. Al. Epidemiology of Pain, IASP Press, Seattle, 1999
5. http://www.efic.org
6. www.iasp-pain.org
7. http://www.jr2.ox.ac.uk/Bandolier/index.html
8. http://www.cochrane.org/ 
 
Sastādīja prof.D.Niv un M.Devor, 2001. gada maijs.
 
IASP un EFIC deklarācija “Dzīve bez sāpēm ir  cilvēka tiesības”
 
Aicinājums rīkoties
 
1.
Aicinām visās valstīs uzskatīt jebkura veida sāpju mazināšanu par vienu no cilvēka pamattiesībām un nodrošināt iedzīvotājiem optimālu dzīves kvalitāti un produktivitāti.
2.
Aicinām visas valstis iekļaut tiesības dzīvot bez sāpēm kā punktu konstitūcijā.
3.
Aicinām visas valstis novērtēt pašreizējo saslimstību ar hronisko sāpju slimību, tās prevalenci un ietekmi uz indivīdu, viņa ģimeni un sabiedrību, kā arī to finansiālās izmaksas.
4.
Aicinām visas valstis ieviest nacionālā un/vai reģionālā līmenī noteiktas prasības augstākai (līdzdiploma) un tālākizglītībai (pēcdiploma) veselības aprūpes profesionāļiem par  sāpju ārstēšanu.
5.
Lūgt Pasaules veselības organizāciju (PVO) atbalstīt Apvienoto nāciju organizāciju (ANO) pasākumus, deklarējot, ka dzīve bez sāpēm ir universiālas cilvēka tiesības.
6.
Mudināt PVO turpināt nodarboties ar programām: par reālu opioīdu pieejamību visā pasaulē; veicināt sāpju izglītības un ārstēšanas nacionālās attīstības programmas (līdzīgi kā Veselības aprūpes organizāciju akreditācijas komisija ASV u.c.); atbalstīt tādas programmas kā “Vispasaules diena pret sāpēm”; ieteikt ANO pasludināt “Starptautisko gadu pret sāpēm”
7.
Veidot sabiedriskas atbalsta grupas, lai pievērstu vairāk uzmanības, kad sāpes cieš bērni, veci cilvēki, cilvēki ar komunikācijas grūtībām, vēža un HIV/AIDS pacienti.

2004. gads